Neizskaidrojamie akmeņi…

Neizskaidrojamie akmeņi… 

Tas bija astoņdesmito gadu beigās. Man varēja būt kādi četri, pieci gadi. Tā bija Līgo diena. Kā jau ierasts, parasti Līgo dienā un Jāņu naktī līst, arī šī diena nebija izņēmums…lija. Mēs toreiz dzīvojām privātmājā. Ciemiņi jau bija sabraukuši, visi ar kaut ko bija aizņemti, droši vien gatavojās lielajiem svētkiem. Tikai mēs ar māsu ārdijāmies pa māju un neko īsti nedarījām, gaidījām, kad beigsies lietus. Kad beidza līt, uzreiz skrējām uz tuvāko pļavu, kur auga margrietiņas, lai salasīt jāņuzāles. Pļava atradās kādus 500 metrus no mājas. Kā jau parasti pēc lietus, neviena ārā nebija, un arī pa to ceļu neviens negāja. Tā nu mēs salasījām jāņuzāles un gājām atpakaļ pa to pašu ceļu.

Paejot dažus metrus, es atradu pirmo interesanto akmentiņu, tas bija parasts, tikai aprakstīts no abām pusēm un numurēts. Es toreiz vēl nemācēju lasīt, tāpēc prasīju māsai, lai izlasa, kas tur rakstīts. Arī viņa teica, ka nemākot lasīt tādā valodā. Protams, mūsu abu ziņkāre bija lielāka nekā vēlme skriet mājās un rādīt vecākiem, mēs skrējām uz citu pusi, uz kaimiņu mājām. Tur mājās bija tikai vecs onkulis, kurš arī nemācēja lasīt tādā valodā un aizsūtīja mūs mājās. Ejot pa ceļu mājās, mēs atradām vēl tādus akmeņus. Kopskaitā kādus 17. Mājās visa gatavošanās svētkiem apstājās, visi pievērsās atrastajiem akmeņiem, skatījās, pētīja, tētis mēģināja noberzt krāsu, pat ar benzīnu un spirtu. Viņam nekas neizdevās, jo tā krāsa bija kādu milimetru dziļumā ieēdusies akmenī. Pieaugušie izlēma iet vēl skatīties, varbūt mēs kādu palaidām garām, un varbūt ir vēl. Un viņiem izrādījās taisnība, bija vēl. Kopā ar tiem, ko mēs atradām, bija 30 akmeņi. Pēc pāris gadiem vecāmamma blakus mežā atrada vēl trīs tādus akmeņus. Visvairāk visus izbrīnīja tas, ka gāza kārtīgs Jāņu lietus, mēs ar māsu gājām piecas minūtes pēc tā, un visi akmeņi bija sausi kā tikko salikti, daži gulēja gandrīz peļķē un tik un tā bija sausi…Pa to ceļu neviens negāja, jo nekur citur kā tikai pie mums viņš nevarētu aiziet. Mums bija arī suņi, kuri noteikti rietu, bet nerēja…

Toreiz tos akmeņus visur vadāja, visiem rādija, bija intervija pa TV ar tēti. Aizsūtīja pat uz Holandi, Austriju vai Austrāliju (tik smalki neatceros) lai arī zinātnieki un pētnieki paskatās un atsūta atbildi, ko viņi par to visu domā. Tagad mums ir palikuši tikai daži no šiem akmeņiem. Un, protams, nekādas atbildes mēs atpakaļ nesaņēmām. Pieļauju, ka A.Pumpura muzejā arī ir viens mūsu akmens, jo arī tur mēs braucām pēc informācijas. Un interesanti bija tas, ka tur jau viens tāds bija tikai krietni vien lielāks.


Nu neko daudz es par tiem akmeņiem šobrīd nezinu, zinu tikai to, ka tiem ir ļoti stiprs enerģētiskais lādiņš, tos nevar pazaudēt, un nevar izmest, un tas, kas tur ir rakstīts, to neviens nemāk izlasīt. Vismaz toreiz nemācēja… Viņu dēļ mums mira visi kaķi, jo tie atņemot cilvēkam enerģiju, to mums paskaidroja pētniece.

                                                                                                                                                                        (Tatjana Linkuma)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: