Dzeja…

Viena lietus lāse pār vēsu logu slīd,
Kāda smeldzīga asara dvēselē krīt…
Lietus lēnām un mierīgi līst,
Dvēselē sapņu puķe man vīst…
Lai līst,…lai līst,…lai līst…
Tā varbūt vieglāk esošas sāpes dzīst…
Un kādam būs grūtāk par to mani nīst…
Bet tā lēnām kaut kas manī iznīkst…

Vēl mazliet laiku apstādināt,
Un par prieku to Tev dāvināt…
Aizmirst sāpes, kas lielas,
Un dzīvot priekš jaunas nākotnes dienas…!!
Sākt daudz ko no gala,
Un nožēlu triekt ratā bezgala….

Jaunu sapni izsapņot varu,
Bet vai to šobrīd pareizi daru?!
Piekāpties un pielāgoties? Vai par jaunu iemīlēties?!
Vai labāk starp divām sadursmju pasaulēm svērties,
Un plašā brīnumā no jauna vērties…diendienā no tevis slēpties?!

Varbūt atliek vien noticēt tam, kas vēl būs,
Bet neticēt tam, ka viss apkārt man grūs un rūs…?!
Ar dedzīgu vēlmi pārvarēt apjukumu,
Un zaudēt slēptu izmisumu….
Jau sen daudz kas savādāks kļuvis,
Vecs sapnis lēnām sagruvis,
Bet jauns vēl never durvis,
Aiz apvāršņa lūkojas vien prāta burvis…

Ticu, ka ar savām jūtām (domām) skaidrībā tiksi,
Un kādā negaidītā brīdī arī man to manīt liksi….
Tik bez skumjām var gadīties, ka neiztiksim….
Un galu galā bezdibeņa malā vien paliksim….                           

                                  (Santa Gūte)

Dzeja…

Sapnis pa sapnim apkārt klīst,

Nezināms izbrīns lejā līst,

Diendienā ieraudzīts brīnums vīst,

Iedomu pērles no virtenēm plīst…. 

Izsapņots neprāts,

Tas intuīcijas smeldzīgais sārts,

Baiļu izpausmēs sadragāts,

Tas gaistošs un maldinošs neprāts,

Kas nakts melnuma sapņos mākts,

Prom no izmisuma bezdibeņa vākts,

Par neticību un meliem tas rāts,

To izskaidrot var tikai saprotošs prāts,

Kas ir šis brīnums tāds,

Kas ir šis nezināmais kāds!!

                         (Santa Gūte) 

Dzeja…

MANS NEATKLĀTAIS SUPER NLO

ar dievu mazo dīvainīt
tu teici un jau biji prom
gan kāds tevi apraudzīs
un kā tas bija jāsaprotun pāri jumtiem klusi aizlido
mans neatklātais super NLO
man tomēr šķiet tas visu izskaidro
kāpēc tik ilgi bija jāmelo viens otram ja pat ar izģērbtiem
un dienas vidū pateiktiem
vārdiem nepietiek
lai paustu skaļi ir tik labi labi
izrādās
jā ledus upē sakustas
priekā iekliedzas
uz krastu jāsteidzas

vai tālāk man ir jāsmejas
vai droši karā jādodas
aiz manām durvīm spēlējas
tavs baltais klusais ir ne kas

un kā balss no sapņu radio
tu bezkaislīgi mani apgaismo
man tomēr šķiet tas visu izskaidro
kāpēc tik ilgi bija jāmelo viens otram                              

                                      (M. Freimanis)

Dzeja…

Intuitīvi jūti

Ar pilnu krūti

Tik maldinoši gar loga rūti….

Atgriezies, es Tevi jūtu,

Intuīcijas šaubu apmānus Tev bailīgi sūtu,

Lai spēka sajūtu sev gūtu,

Mazliet gaistošu uzmanību no Tevis lūgtu,

Ar nolūku, lai piedzīvotais nesagrūtu,

Lai dzirkstošs piepildījums man būtu,

Lai par intuīcijas karalieni es kļūtu,

No Tevis zemapziņas mirkļus laukā sūktu,

Un atmiņu paliekas tavā brīnumu pļavā plūktu,

Kur neprāta bites reibinoši dūktu

Un dzeloņaini intuīcijas briesmoņi sirds balsī skaudri rūktu,

Izbaudot baiļu un apmulsuma garšu rūgtu….

Kaut to, ko vēlos, es negūtu,

Tik Tevis vienmēr tāpat pietrūktu…..

                                           

                                               (Santa Gūte)

Dzeja…

Sapņi dzimst arvien no jauna,
Izaug pasakām un teikām līdz,
Sapņi domas pasargā no ļauna,
Cauri nelaimēm un bēdām stīdz.                    

                             (www.saimniece.lv/apsveikums)

   

Dzeja…

Sapņu liego melodiju kaisu,

Pa tīru, vēsu gaisu….

Kā atvērtu sirdsapziņas maisu,

Vaļā skumīgu sirsniņu raisu,

Noslēpjot pārspīlējumu baisu….

Ar mēru apbrīnas sajūtu tvēru,

Pilienu pa pilienam smeldzību dzēru,

Liegi gaistošu sajūsmu satvēru,

Gaistošas asaru virtenītes savēru,

Pretī kūstošām bailēm pabēru,

Skumju durtiņas aizvēru,

Kaut ko netveramu tik tvēru, tvēru, tvēru…

Līdz savas pašapziņas logu atvēru….

                                  (Santa Gūte)